Ir pelēks, drēgns un lietains oktobra rīts, termometrs rāda vien sešus grādus. Mēs dodamies tuvāk uz dienvidiem, lai noķertu vasaru aiz astes, un to esam ieplānojuši nobaudīt Polijā, Čehijā, Austrijā, Ungārijā un Slovākijā. Plkst. 9:00 no rīta izbraucam no Rīgas un jau ap 18:00 esam pie Varšavas, kur gan ceļu remontu dēļ nedaudz aizkavējamies. Mūsu pirmais ceļojuma apskates punkts ir kāda izdaudzināta Polijas mazpilsēta, tāpēc no Varšavas attālinamies un nakti pārlaižam pusceļā uz Vroklovu. Brokstojam blakus “bānim” esošā restorānā – kraukšķīgi grilēta cūkgaļa ar zeltainiem kartupelīšiem un veselīgiem salātiem – McDonalds turpmākās dienas būs regulāra brokastu vietu, jo tajā sastopams internets, kā arī lētie kuponi.
Pieveicam vēl pārsimts kilometru un nonākam Vroclavā. Pilsēta ir ļoti sakopta un glīta, tai piemīt Vecrīgai raksturīgā aura. Ilgi nekavējamies un dodamies uz pašu Čehijas pierobežu, kur esam nolēmuši apskatīt Gory Stolowe dabasparku. Nobrīnamies, ka par ieeju nav jāmaksā un dodamies tālāk pa taku, kas sola aizvest pie milzu klints bluķiem, biezās miglas dēļ redzamība gan ir ierobežota. Taka ir aprīkota ar margām un precīzi iezīmētu veicamo ceļu. Sākumā brīnamies par akmens bluķiem, kas ieņem 3-5m diametru, bet, kad skatam paveras pirmās lielās klints sienas, es sajūtos pavisam maza un trausla. Uzkāpjot zināmā augstumā, mūs sagaida nepatīkams pārsteigums – par tālāko ceļu katram ir jāmaksā 6 zloti, bet mums skaidra nauda palikusi mašīnā. Sarunājam, ka mūs tomēr palaiž tālāk. Izstaigājušies un izkāpelējušies atgriežamies pie auto un dodamies uz līdzīga tipa dabas parku Čehijā.
Teplices pilsētiņā nobaudām nacionālās virtuves labumus mazā restorāniņā ar burvīgiem viesmīļiem labākajos gados, par ko samaksājam tikai 330 čehu kronas. Turpat netālu atrodas mums interesējošais Telpice dabas parks, kur jau pie ieejas samaksājam 70 kronas par katru. Saņemam arī karti, kurai gan izrādas īsti nevar ticēt. Šeit taka vairs nav tik strikti norobežota, taču ir izvietotas dažādas norādes un informatīvie materiāli, kas vēsta, ka reiz uz šiem klints bluķiem slējusies varena viduslaiku pils. Veicot vairāk kā 300 pakāpienu pa aizvien stāvākām trepēm, nonākam kādas klints virsotnē, šeit rodas neliela pietaāte pret augstumu un dabas spēku. Šajā parkā vairāk iespējams pa šaurām takam apskatīt klintis no iekšpuses, brīžiem jālien pa tik šaurām ejām, ka priecājamies par saviem mazajiem izmēriem. Rosas asciācijas ar pasakām, kur trešais tēva dēls pārvar dažādus šķēršļus un dodas glābt princesi.
Pašā vakarā ierodamies Čehijas galvaspilsētā Prāgā. Diemžēl pilsēta ir slikti izgaismota un mūs tā īpaši neuzrunā, lai arī tūristu ir ļoti daudz, kas liecina, ka šis ir iecienīts apskates mērķis. Naktī apskatām vecpilsētu, slaveno astronomisko pulksteni un Kārļa tiltu. Alus (Kozol), karstvīns un ābolu strūdele pašā vecpilsētas sirdī garšo lieliski. Nākošajā rītā apskatām Prāgu arī gaismā. Apmeklējam ar Prāgas pērles – pils kompleksu Vltavas upes kreisajā krastā, kas atrodas pašā kalna galā, no kā vērojama visas pilsētas sarkano jumtu arhitektūra, kā arī gotikas stilā celto Sv.Vitusa katedrāli, ko ķīnieši visādi centās iemūžināt ar fotoaparātiem, telefoniem un arī ipadiem.
Tālāk mūs ceļš ved uz Austriju, tās galvaspilsēta Vīne mūs apbur gan nakts tumsā, gan dienas gaismā. Izejam Offmaps aplikācijas ieteikto maršrutu tumsā, kas ved gar slaveno Vīnes operas namu, gan Albertina muzeju, Hapsburgu dinastijas pili, parlamentu, rātsnamu, u.c. Ēkas ir tik greznas un labi izgaismotas, ka apbrīnā aizraujas elpa. Nākamās dienas rītā izejam pa galveno tirdznicības ielu līdz Sv.Stefana katedrālei, kur pulcējas aptuveni 30 karietes ar zirgiem, kas kā takši stāv rindā un gaida savus braucējus. Jāteic gan, ka arī aromats ir attiecīgs. Esam nolēmuši apciemot arī Vīnes atrakciju parku – panorāmas rats, spoku māja, amerikāņu kalniņi, utt., kur noķeram pamatīgu adrenalīna devu. Interesanta ir satikšanās ar brīvi lidojošiem sikspārņiem un mērkaķīšiem 10 stāvīgā ZOO tornī, kur no augšējās platformas vērojama visa Vīnes panorāma.
Veselas divas dienas būtu jāvelta milzīgajam tehnikas muzejam, kur pats var iesaistīties elektrības ražošanā, tās padevē uz dažādiem rūpnīcas cehiem, kā arī praktiski izprast dažādus citus fizikas procesus. Tajā apskatījām gan visu paaudžu gludekļus, robotus un telefonus, gan reāla izmēra helikopteru. Jāteic, ka Vīne, tāpat kā Austrija kopumā ir ļoti dārga pilsēta – glauniem auto, slaveniem zīmolu veikaliem, dārgiem restorāniem, vienā no tādiem arī mēs baudām nelielas pusdienas (gulašs (un tikai!), pasta, alus un vīns) par nepilniem 30 EUR. Nedaudz noguruši no uzņemtās informācijas, bet laimīgi, ka atkal nokļuvuši +20 grādu vasarā ar zaļu zāli un ziedošām rozēm, dodamies tālāk uz Bratislavu.
Svētdienas rītā Bratislava ir tukša – ne cilvēku, ne mašīnu, nekādas dzīvības pazīmes. Caur mazo vecpilsētu dodamies uz Bratislavas pili, kur atkal pievaram vismaz 300 pakāpienus, lai baudītu zilas debesis, zaļu zāli, siltu sauli un Slovākijas galvaspilsētas panorāmu. Lēnām sāk mosties pilsētas viesi un tiem līdzi arī dažādi tūristu izklaidētāji – kastaņu cepēji, amizantu tūristu auto vadītāji un suvenīru tirgotāji. Taču Bratislava nespēj iekarot mūsu sirdis, tāpēc dodamies laukā no pilsētas gar Donavas upi uz augšu apskatīt sena viduslaika cietokšņa drupas un smilšu klintis.
Tālāk virzamies uz Ungāriju, kur mūs gaida tās skaistā galvaspilsēta Budapešta. Pa ceļam mūs priecē milzu kukurūzu lauki, kurus sargā elektriskais žogs, un vēja ģeneratoru plantācijas. Jau pirmais iespaids, kas paveras iebraucot galvaspilsētā caur tuneli, ir elpu aizraujošs. Šajā pilsētā iemīlējos jau piecpacmit gadus atpakaļ – veca mīlestība nerūss arī šoreiz! Pilsētu iepazīstam sākumā caur vietējā tirdziņa vilinošajām smaržām, īpašajām garšām un, šajā gadījumā, dzīvās mūzikas skaņām!
Tumsu esam nolēmuši sagaidīt Galertkanā, kurā ir Citadeles cietoksnis, un no tā paveras pasakaini labs skats uz naksnīgo Budapeštu – fotogrāfu un tūristu iecienīta vieta. Lēnām saule riet un iedegas pirmās gaismas, top lolotās fotogrāfijas ar izgaismoto Ķēžu tiltu, kas savieno Budu ar Peštu, ko šķir leģendām vītā Donava. Naksnīgā vecpilsēta ir ļaužu pilna, dzīve kūsā visā tās krāšņumā. Apskatām grezno Parlamenta ēku, šķērsojam vareno Ķēžu tiltu un nokļūstam pils pakājē, kur tās apmēri šķiet vēl iespaidīgāki. Budapeštā mums ļoti patīk, bet ir atkal laiks doties tālāk.
Ceļš lēnām ved atpakaļ uz Ziemeļiem. Pašā rīta agrumā esam ceļā uz Egeras ieleju, kas izslavēta ar saviem vīnogu dārziem un vīnu pagrabiem. Vīnogulāji tur tik daudz un tālu, cik vien acīm paveras skats. Pie pašas Egeras robežas atrodami vairāk kā 60 dažādu īpašnieku vīna pagrabi. Vienā no tiem iepazināmies ar vīna darītavas noslēpumiem un iegādājamies gardu vīnu no diezgan jauna vīndara, kuram piederot “tikai” seši hektāri vīnogulāju. Ar to pietiekot vien tam, lai saražotu vīnu ģimenes un vīna pagraba apmeklētāju vajadzībām. Aptuveni 50 000 litru vīna gadā! Viens litrs vīna maksā tikai nedaudz virs lata.
Ceļojums jau ir bijis gana garš, tapēc nu laiks relaksācijai. Dodamies uz Miškolcas – Topolcas termālajiem avotiem. Tas ir vēl viens iecienīts tūristu objekts Ungārijā. Klintī izcirstās alas, pa kurām tek termālo avotu ūdeņi, tik tiešām ir lieliska atpūtas vieta, kur baudīt saunu pazemes alā, karstos baseinus, burbuļvannas un masējošās strūklas. Četru stundu ieejas maksa ir tikai pieci lati vienam cilvēkam. Atpūtas kompleksa parkā šiverējas vairākas vāveres, kas gan “izbrāķē” Selgas cepumus, ar kuriem vēlamies tās pacienāt.
Mūsu pēdējā lielā pieturvieta ir Slovākijas augstie Tatri, kur esam norezervējuši viesnīcu 1500m augstumā, bet līdz tai ceļš ved pa kalnu serpentīniem augšā un lejā, caur maziem ciematiņiem, kur katrā ir kaut miniatūra baznīca. Jo tuvāk nokļūstam Tatru kalnu grēdai, jo sārtākas krāsojas vakara debesis, līdz mākoņi kļūst violeti. Viesnīcu sasniedzam nakts tumsā, tā šķiet kā pasaku mājiņa blakus rāmajam ezeram, kurā spoguļojas kalnu sniegotās virsotnes, mēness un zvaigžņu ceļš. Te augšā ir tik kluss un mierīgs, šķiet, ka var sadzirdēt otra domas. Citi viesnīcas iedzīvotāji ir bruņoti uzkabēm, milzu somām, silto apakšveļu un cita veida alpīnistu ekipējumu, tie nopietnām, pat satrauktām, sejām zīmē plānus un pēta kartes, kas izklātas pa visu koridoru. Esam kā citā pasaulē. Rīts ir neaizmirstams – atveram acis, pa logu spraucas rīta saule un redzamas Tatru augstākās virsotnes, šķiet, tepat ar roku sasniedzamas. Atveram logu un tveram svaigo, dzestro gaisu. Pēc brokastīm kāpjam apskatīt netālu esošo ūdenskritumu, kā arī vērot kā saules gaisma slīd pār virsotnēm. Skaisti, skaitsti, skaisti… lai kur skatītos. Sajūsmā aizraujas elpa un dzimst vēlme atkal un atkal šeit atgriezties, lai patvertos no pārāk steidzīgās dzīves, aizbēgtu no ļaužu pūļiem un darbu dunas.
Ir laiks doties mājup. Nevaram vien beigt priecāties par skaisto dabu, ik pa laikam pametam skatu pār plecu vai cieši ielūkojamies mašīnas spoguļos, lai tikai tie nepazūd nepamanāmi… Līdz kalni saplūst ar mākoņiem. Bet mēs jau klusībā zinām, ka vēl atgriezīsimies.
Mēs esam astoņās dienās bijuši sešās valstīs, izbraukuši četras bākas (4*70l) degvielas, lai veiktu 4500km. Kopā esam iztērējuši tikai aptuveni 600Ls, bet ir iegūts tik daudz bagātīgu emociju, piedzīvojumu, esam pabijuši fantastiskās vietās un, galvenais, esam pilnībā atslēgušies no visiem darbiem un pienākumiem!
Un protams lielā foto atskaite 🙂
